Es patiešām domāju, ka 21.gadsimts, par spīti visiem saviem mīnusiem un birokrātijas kalniem, ir vislabākais, ko cilvēce pagaidām ir piedzīvojusi. Ja tajā iedziļinās, tad plašs iespēju klāsts ir ik uz soļa. Burtiski. Ieejot veikalā, varu nopirkt tūkstošiem produktu, ejot pa galvenajām Rīgas ielām, man ir iespēja strādāt neskaitāmās darba vietās un izvēle mācīties gandrīz jebko, kas man tīk. Protams, tas ir tikai teorētiski, jo cilvēks nespēj visā orientēties un, kur nu vēl noturēt interesi (nedzīvojam utopijā).Tāpēc ne tikai tālā Amerika ir “iespēju zeme”, bet arī mazā Latvija paver plašu izvēļu kopumu. Jā, es piekrītu, ka tieši šobrīd tur zāle ir zaļāka, bet, ļoti iespējams, ka pēc bargā ekonomikas sala mūs beidzot sasildīs maija saule, nevis drēgns pavasara lietus. Kā es to zinu? Mēs vienmēr esam piecēlušies. Vienreiz. Otrreiz. Trešoreiz. Ceturtā reize jau nevienu nevarētu pārsteigt, vai ne?

Visticamāk, ka tieši Tev un tagad pieder šāda izvēles gamma, bet ir cilvēki, kuriem šis iespēju saraksts paliek aizvien šaurāks- jeb citos vārdos “pats vairs nevari būt savas laimes kalējs”. Lai gan demokrātija ir pastāvējusi neaptverami ilgi un gudro “valsts koncepta” pamatlicēju-filasofu gadastkaitļi rakstāmi ar vairākām nullēm, valsts vēl joprojām ir spējīga pagriezt muguru pret vājākajiem un turpināt celt birokrātijas kristāla kalnu. Lai gan 21.gadsimts mūs vairs nepārsteidz ar valsts un sabiedrisko vienaldzību, pats ļaunākais man šķiet pazemojums sirmā vecumā,vien tāpēc, ka bieži dzīves slieksnis Latvijā jāpavada salstot pusbadā. Daudzi no viņiem ir izdarījuši pareizās izvēles, izpildījuši pilsoņa pienākumus, bet pateicība par padarīto izkūp gaismas pilīs un “profesionālu vadītāju” algās.

Šķiet, ka tikai 21.gadsimtā valsts uz papīra var uzburt teātri, kurā visi spēlē vienlīdzīgas lomas un dzīvo attiecīgi atdevei. Kāpēc solīt, ja nevar izpildīt? Tā jau politika un maldināšana nākotnē var kļūt par sinonīmiem…Vai varbūt jau ir kļuvusi?!

Izvēles ir kā skaitļi. Tās ir bezgalīgas, turklāt cilvēki vienmēr ir sapņojuši par nemirstību, bet vai kādreiz ir aizdomājušies, ka ikdienu saskaras ar šādām bezgalīgām vērtībām? Tiesa,ka citur pasaulē tiek piedāvātas miljoniem vairāk iespēju, bet cilvēks dzīves laikā pat nepaspēj apceļot savu valsti un kartēs mēdz apmaldīties. Svešu zemju pievilcīgums ir dominējis visos gadsimtos, bet vai labs mednieks spēj orientēties jaunos medību laikos ar vecu šaujamieroci?

Šoreiz stāsts par to, kā ikdienas sīkumi pārvēršas trīs cēlienu traģēdijā visas dienas garumā. Proti, dienas beigās nopūšos un domāju, cik šī diena bija neveiksmīga, jo aizgulējos vai kāds cilvēks uz mani paskatījās it kā nepareizi. Viss patiesībā ir vienkārši atrisināms, bet cilvēki izvēlas līkločus. Kāpēc? Vienmēr taču ir iespēja iet taisni, ja sākumā paskatās pār plecu. Bet nē, mums piemīt tendence nodarbināt prātu, kurš  ir nemitīgi gatavs atrisināt problēmas pie kurām, mēs, Latvijā tik ļoti esam pieraduši. Vai tiešām negatīvie politiskie aspekti mūsos ir tā iesakņojušies, ka vienmēr meklējam trešo vainīgo pat tur, kur tā nav?

Nav šaubu, ka krīze ir skārusi ne tikai materiālo, bet arī morālo pusi. Mūsu paaudze noteikti tur aizdomās visus politiķus, un skeptiski raugas pret viņu pārsteidzošajiem solījumiem. Tādā veidā mēs esam ieguvuši lētticības imunitāti, tomēr tai blakus stāv vajadzība kādu vainot. Proti, lai gan ikdienas sīkumiem nav lielas ieteikmes nākotnē, tie prātā veido tādu, kā nosacījuma ķēdi. Visbiežāk iedomājamies “ja tas būtu/nebūtu noticis, notikumu turpmākā gaita mainītos visticamāk par labu man”. Taisnība, bet, iespējams, jauni pavērsieni iznīcinātu vecos. Vēlviens apburtais domu loks.

Man sevišķi  šķiet interesants fakts, ka labāko scenāriju rakstam par to kā būtu viss noticis, ja kāds cits nebūtu traucējis. Tas pierāda to, ka neatkarīgi no notikuma apstākļiem kāds vainīgais būs atrasts un nosodīts, ja ne skaļi, tad sev pačukstot. Turklāt vainīgs “reti” var būt pats. Piesardzība vienmēr pasargā no uguns, taču aizdomas un vainas meklēšana taisnā ceļā ved uz nepatikšanām. Lai pārbaudītu savu lēmumu un rīcību pamatotību, es mēģinu tās domās uzrakstīt un pārlasīt, jo tādā veidā tās materalizējas.

Svarstības starp “jā” un “nē”, “gribu” vai “negribu” ir gandrīz katras minūtes jautājums. Vidēji 70 gados sev pasaki miljoniem “jā un “nē”, bet dzīves beigās parasti atceries tikai skaistos JĀ un nožēlas NĒ. Izvēle tieši šajā momentā šķiet varen svarīga, kaut gan rīt pat neatcerēsies, ko izvēlējies. Draudzene, lai atvieglotu nesvarīgu lēmumu pieņemšanu, liek man izvēlēties kādu no skaitļiem, kuriem pirms tam ir piedēvētas konkrētas darībības. Tā ir viņas unikālā metode, kā pārvarēt cīņu starp neizlēmību un vainas meklējumem. Atrodi arī savu un izjūti, kā dzīve top vieglāka….

and always look at the big picture….

Kā izslēgt pasauli ap sevi? Man nav ne jausmas, bet es zinu, kā izslēgt pusi! Šodien dzīvojam divās paralēlās pasaulēs uzreiz. Viena ir sajūtama un sataustāma, otra ir saredzama un saklausāma vados un ekrānos. Ja gribas klusi noslēpties no visiem un būtu kādu laiciņu veselīgā atpūtā, divi atslēgas vārdi atklāj šo noslēpumu- telefons un internets. Bez digitālajām komunikācijām puspasaule ir zudusi un ļoti klusa. Tas ir kā atrasties uz neeksistēšanas sliekšņa, jo neesi atrodams cilvēkizdomātajā pasaulē. Tā ir unikāla, jo tajā mājo tie paši iedzīvotāji, turklāt to papildina un padara zinošāku ikviens. Vienīgais tai nav konkrētas teritorijas un tā daļēji dzīvo pratos, runā tūkstoš valodās, miljards bildēs un skaņās.

Ikvienam draugi virtuālajā pasaulē ir simtiem. Ar paziņām tik tikko sasveicinamies, bet tāpat zinām viņa vecumu, izglītību, ģimenes stāvokli, gaumi un pat atrašanās vietu. Vai nav tā, ka daži interneta portāli ir kļuvuši par vietām, kuru varu sekot paziņu dzīvēm, jo draugi visu to pašu pastāstīs paši? Turklāt paziņu sniegto informāciju mēs interpretējam loti subjektīvi (jo patiesībā ar viņiem pat nerunājam). Dīvaini, ka manas domas kādreiz apvij cilvēkus, kuri manā dzīvē nozīmē tik maz. Vārdus “es zinu par Tevi tik daudz, kaut gan neesam runājuši gadiem ilgi” ir spējīgs pateikt tikai 21.gadsimta cilvēks.

Laikam sociālie tīkli deg no cilvēku ziņkāres labi vai netik labi pazīstamu cilvēku dzīvēs, savādāk tie nebūtu apmeklēti vismaz četras reizes dienā. Komunikāciju plašās iespējas cilvēkus ir ari nemanāmi izlutinājušas. Proti- 

#Kā sarunājām tikšanās, kad nebija telefonu? Konkrēta vieta, laiks. Nekas pēdējā brīdi nedrīkstēja mainīties. Solījums izpildīts.

#Kā sarunājam tikšanas šodien? Aptuvens laiks, aptuvena vieta. Solījums mainīsies no garastāvokļa/pēkšņām vēlmēm.

Tā gribētos izslēgt digitālo pasauli kaut vai nedēļu, bet tad atceros, ka uz mani paļaujas. Kāds laiks esot offline, citiem izraisa šaubas, vai viss kārtībā, un ilglaicīgi izslēgts telefons vieš domas par ļaunākām lietām lietām. Apburtais loks. Atvieno to.

It kā katrs cilvēks ir neatkārtojams, bet man ir tāds dīvains paradums gandrīz katru iepazīto cilvēku salīdzināt ar kādu jau līdzīgu no pagātnes. Ir pārsteidzoši atklāt, cik cilvēki ir līdzīgi viens otram. Domas, gaume, izskats. Viss. Īpašību kombinācijas variē, taču atkārtojas varen bieži, jo izvēle jau nav tik liela un no rāmjiem labāk neizlekt. Domāt, ka Tev ir atvēlēts tikai viens vienīgs cilvēks uz pasaules ir absurdi. Tieši tāpēc esmu pārliecināta, ka katram var būt vairāki īpašie cilvēki, jo kāda gan ir iespēja, ka ar to “vienu vienīgo” satiksieties, nemaz nerunājot par citiem apstākļiem. Tātad, pirmās ziņas ir iepriecinošas-īpašais cilvēks ir atrodams un ļoti iespējams ir tepat. Tāpēc ļauj arī viņam (-ai) sajust Tavu unikalitāti. 

Unikāls laikam ir pati subjektīvakā īpašība, kādu es spēju iedomāties. Tas pilnīgi maina uzskatus par to, kas ir ļauns un labs. Vienam pelēks un slinks šķitīs uzmanības necienīgs, cits vairāk par visu mīlēs atrasties pelēkā kompānijā un slinkot. Divi viedokļi ir, taisnības nav. Patiesībā kādu īpašāku par pārējiem radi tikai Tu pats, tā ir kā ilūzija. Raksturu atšķirības mani vilina vēl vairāk. Tas ir kā ceļojums bez kartes- izaicinājums. Es varu atrast to, kas man vienmēr ir trūcis, vai arī apmaldīties lielā labirintā. Kas neriskē, tas neatrod. 

Īpašs cilvēks nav perfekts, jo spēj arī nodot, bet viņš ir vienreizējs, jo Tu spēj piedot. Viņam (-ai) piemīt visspontānākās idejas satikties nakts melnumā un doties jebkur. Kopā visur ir labi, turklāt piedzīvojums saasina izjūtas un atstāj īpašas atmiņas. Unikāls ir savdabīgs- tasliek justies brīvi un tajā pašā laikā ļoti cieši. 

Ja esi kādu īpašo saticis, esi uzvarējis. Tagad saki man, vai tiešām Tu atdotu laimestu tik viegli kādam citam? 

Katrs pazīstam vismaz vienu laimīgo cilvēku, kam pastāvīgi veicas visur-ģimenē, darbā, skolā un sociālājā dzīvē. Viņš vienmēr labi izskatīsies. Viņš vienmēr smaidīs. Viņš vienmēr būs soli priekšā. Šie cilvēki ir gluži kā strāvoti ar enerģiju un savā veidā izdabā visiem, tāpēc kļūst par lielākajiem skaudības subjektiem. Kas gan viņus padara tik specīgus? Nauda? Mīlestība? Ticība? Optimisms? Vai varbūt viņu izveidotā halucinācija par perfektumu? 

Vienmēr optimisms tiek definēts kā pareizā domāšanaun pozitīva sevis motivēšana. Mani vairāk interesē, kas aiz tā slēpjās. Es teiktu, ka sevis apmāns un halucinācija par nākotni. Optimisms tikai pozitīvi noskaņo un tiek ticēt saviem spēkiem, tas tik tiešām ir pareizi, bet tā sauktā optimistiskā domāšana mēdz nesaskanēt ar darbiem. Nerunājot par to, ka lielākoties optimisti atrodas ja ne mākoņos, tad vismaz uz jumta. Vai ir jēga pieņemt pozitīvu iznākumu pirms tas notiek? Apmānīšana patiešām strādā ar pilnīgi visiem, savādāk jau melu efekts nebūtu tik plaši izmantots. Tikai viens mīnuss- esmu dzirdējusi, ka par to arī soda. Melot it kā nav atļauts, jo meli vieš neuzticību. Bet tad pēkšņi melot sev drīkst?! Vai tā nekļūsti neuzticīgs sev?

Manā interpretācijā pozitīvā domāšana ir veselīgs reālisms, kas noved pie konkrētiem mērķiem un maksimālu sagatavotību. Reālisms patiešām ir pozitīvāks par optimismu, jo tas sevi ietver sagatavotību gan ļaunam, gan labam rezultātam. Tādejādi tas ir divreiz spēcīgāks.

Kaut gan reālistiem, tāpat kā pārējiem ir kāda problēma. Tie aizmirst būt laimīgi, jo apzinās, ka visam ir divi scenāriji. Personīgi es atceros būt laimīga, kad jūtu, ka mana dzīve sāk griezties, jo zinu-griešanās turpinās ilgi.

It kā visa filazofija ir skaidra, bet, kā vienmēr ir vajadzīgi pierādījumi. Proti, vismaz viens apbrīnojams cilvēks ir vajadzīgs katram. Viņš (-a) klusībā izvirza mazu konkurenci un čukstos izaicina sasniegt tikpat. Pieņemu, ka viņa (-s) veiksmes atslēga slēpjas sagatavotībā un pacietībā, jo šī veiksmīgākombinācija palīdz pārvarēt bailes no zaudēšanas.

Pozitīvs reālists ir labākā un veiksmīgākā īpašību kombinācija, kuru vēlu sasniegt katram.

Jums nešķiet, ka viss svarīgais jau ir pateikts, izgudrots, uzrakstīts vai nodziedāts?  Šodien ir grūti izveidot orģinālu, jo esam pieraduši zīmēt ar trafaretu, sekot līdzi pareizajiem norādījumiem un māt ar galvu kritikai. Laikam autori mūsdienās ir kļuvuši augstprātīgi. Tiem šķiet, ka viņu sniegums ir tik spožs, ka tikai noteikta cilvēku grupa ir cienīga dzirdēt viņu orģinālos garadarbus. Ir svarīgi aizsargāt savu intelektutālo ieguldījumu bez iedomības, citādi māksla zaudē savu nozīmi.

Nesen sapratu, kā rodas seklums cilvēkos un muzikā. Tagad topošā aktrise, man mēdza norādīt uz cilvēkiem, kuri pārāk sevi mīl uz skatuves. Un tik tiešām, ieskatoties, viņu priekšnesumi bija koncentrēti tikai uz vienu personu pasaulē-sevi. It kā zāle bija sadalīta divas daļās, vienā atradās personība un otrā līdzjutēji. Tātad, seklums rodas iedomībā un vēlmē izpatikt -tik vienkārši. Pati trākā īpašība- tas izplatās zibenīgi un pielīp.

Es neciešu, ka zīme ORĢINĀLS tiek spiesta visam bez iepriekšējas satura pārskatīšanas. Patiesībā orģināls ir kas traks, patiess un bez rāmjiem. Bet ne visi tam ir gatavi…

Daudziem pastāv ne-talants atstāt pozitīvu iespaidu par sevi, arī man. Reiz, ar meiteni, kuru tagad saucu par māsu, nespējam pat apmainīties ar skatieniem. Interesanti, vai cilvēkiem, tikko iepazīstoties, piemīt tāds pats aklums kā iemīloties? Patiesībā, jau draudzība, tāpat kā mīlestība, sākumā ir visskaistākā, tikai “taureņu” vietā ir siltuma sajūta, bet viss tāpat šķiet ir balts. Attiecības fāžu ilgums katram ir atšķirīgs, bet katram no mums ir vismaz viens draugs, kurš “pēkšņi” mainījies līdz nepazīšanai un sev jautā “oh god why?”. Prātojot, kāpēc tā notika, vispirms būtu japajautā sev- varbūt mainījos es?

Vai ir iespējama vienkārša draudzība starp puisi un meiteni? Domāju, ka jā, bet tad savā strapā ir jābūt mazām antpātijam, kas liktu pateikt- nekad.

Iniciatīvas neizrādīšana, bailes būt pārprastam un mūžīgais “ko-domās-citi” ir lielākās problēmas, kas attur no iedraudzēšanās un mīlestības. Bet tā kā mēs visi esam ideālās mīlestības un drauga meklējumos, atstumt neiepazītus cilvēkus ir vismuļķīgākais. 

Pats lielākais ieguvums pēdējo deviņu mēnešu laikā ir vēlme rakstīt. Atceros, kā literatūras eseju rakstīšana sagādāja vairāk vairāk pūļu nekā piecelšanās no rītiem. Tagad vārdi plūst. Jūtu, ka arī man vajadzētu iegādāties vienu no tām melnajām grāmatiņām, kuru nesāt līdzi, ja nu pēkšņi rodas lielā ideja. Patiesībā, man ir ideja pierakstīt lietas, kuras nekādā gadījumā nedrīkst darīt (NOT-TO-DO LIST), jo ar domām un apsolījumu sev ir kā ir. 

Vienmēr esmu vēlējusies rakstīt dienasgrāmatu, bet doma, ka kāds to varētu atrast un izlasīt mani attura (paranoia much). Varētu ieviest savu šifru sistēmu, nu gluži kā bērnībā, jo tad jau mums visiem bija tie lielākie noslēpumu, piemēram, kurš apēda lielo medus burku :). Liekas, ka d/g rakstīšana ir laikietpilīgs process, bet tad es iedomājos to vēlo vasaras vakaru uz lieveņa, kad man būtu iespēja lasīt labāko grāmatu pasaulē. Just like that-life would be brilliant.